Izrāde “Volfs” - tas, kurš Amadeus Amadeus

Par godu Volfganga Amadeja Mocarta 250. dzimšanas dienai 27. februārī kinokluba “Horizonts” ekrānā tiks demonstrēta beļģu horeogrāfa Alēna Platēla izrāde “Volfs” (Wolf, 2004, 130″). Filmu par šo izrādi veidojatelevīzijas kanāls ARTE, un “Horizontā” tā ir nonākusi ar Latvijas Jaunā teātra institūta atbalstu. Vakara sākumā paredzēta Oresta Silabrieža ievadlekcija.

Kinoklubs “Horizonts” plāno arī nākotnē turpināt šo sadarbību ar Latvijas Jaunā teātra institūtu un starptautisko sadarbības platformu Temps d’Image. Turpmāk reizi mēnesī viens vakars tiks veltīts Eiropas televīzijas kultūras kanāla ARTE filmām par mūsdienu teātra un dejas norisēm un personībām. Būsim priecīgi dzirdēt Jūsu domas un ieteikumus šajā sakarā - droši rakstiet tos šīs ziņas/weblapas komentāros.

Spožais beļģu horeogrāfijas un režijas meistars Alēns Platēls (1956) uz skatuves apvieno šķietami nesavienojamas lietas, ik reizi no jauna pārsteidzot skatītājus. “Volfs” ir Platēla atgriešanās teātrī, kad pēc vairāku gadu pārtraukuma viņš pieņem Rūras triennāles (Vācija) piedāvājumu iestudēt veltījumu Volfgangam Amadejam Mocartam. Tas ir Platēla un horeogrāfu kolektīva Les Ballets C. de la B. līdz šim vērienīgākais darbs. “Volfs”, kas aizsākās ar pieticīgu ideju radīt kolāžu ar V. A. Mocarta mūziku, karaoki un suņiem, izvēršas grandiozas fantāzijas un aktieru neierobežoto spēju manifestācijā. Platēls atlasa izrādes dalībniekus rūpīgi kā pērļu zvejnieks - viņa aktieri, dejotāji, dziedātāji un cirka mākslinieki ir spilgtas personības. Pateicoties viņu spējām, atšķirīgajām pieredzēm, valodām un kultūrām veidojas šis neticamais haoss, kurā Platēls rada savu kārtējo brīnumu.

Alēna Platēla bērnības aizraušanās ar pantomīmu 1979. gadā izvēršas nopietnās mīma un modernās dejas studijās pie Vima Vandekerekhoves un vēlāk Baleta akadēmijā Ģentē. Taču akadēmisko izglītību viņš iegūst kā ortopēds un pats sevi uzskata par horeogrāfijas un režijas autodidaktu. 1984. gadā Ģentē Platēls kopā ar dažiem radiniekiem un draugiem nodibina radošu grupu, lai varētu kolektīvi strādāt. Četrus gadus un dažas izrādes vēlāk šī mākslinieciskā apvienība, kuru viņi ironiski nosauca par Les Ballets C. de la B., kļuva par starptautisku atklājumu. Kopš tā laika viņi tiek uzskatīti par vienu no trim centrālajām dejas kompānijām Beļģijā un katra viņu jaunā izrāde ir pasaules auditoriju uzmanības centrā.

Arī šoreiz JRT mazajā zālē plkst. 19:00.

Nekavējiet - televizoru skaits ierobežots!

Duglass Sirks “Ierakstīts vējā”

20. februārī kinoklubā? “Horizonts” Agra Redoviča lekcija par melodrāmas žanru kino, ko ilustrēs Duglasa Sirka filma “Written on the Wind” jeb “Ierakstīts vējā” (1956.g., 99 min.)

Duglasu Sirku dēvē par režisoru, kurš visspilgtāk reprezentē 50. gadu melodrāmas žanru Holivudā. Kad Sirks no Vācijas emigrēja uz Holivudu, īsā laikā tapa nu jau par kino klasiku kļuvušas filmas “Magnificent Obsession” (1954), “All that Heaven Allows” (1955), kā arī pēdējais šī perioda darbs “Imitation of Life” (1959).

Arī “Ierakstīts vējā” ir klasiskās melodrāmas žanrā uzņemta filma, kuras sižets, ja to atstāstītu, izklausītos tik triviāls, kā ziepju opera – filmas galvenie varoņi ir no alkohola atkarīgs naftas magnāta dēls (Roberts Staks), viņa uzticīgā sieva (Lorēna Bekola), vēl jo uzticīgākais labākais draugs (Roks Hadsons) un nimfomāne māsa (Dorotija Melona). Taču filmas vērtība, protams, nav tās sižets.

Ilgu laiku Duglasa Sirka melodrāmas mazliet nicīgi tika pielīdzinātas asarainām lubenēm, līdz viens no slavenākajiem vācu kinorežisoriem Rainers Verners Fasbiders uzdrošinājās paziņot, ka tās ir labākās filmas, kādas jelkad tikušas uzņemtas, un ar lepnumu sāka izmantot Sirka kinematogrāfiskos paņēmienus arī savā daiļradē.

Šobrīd Duglasa Sirka darbu vērtību vairs neviens neapstrīd. Viņu dēvē ne tikai par gaismas, mūzikas un dekorāciju burvi, bet arī par ironijas meistaru. Vide, kuru viņš radījis Holivudas perioda filmās, ir tik piesātināta ar simboliem, ka nepieciešama atkārtota noskatīšanās, lai aptvertu šī simbolisma amplitūdu.

Tikšanās vieta kā vienmēr – JRT mazā zāle plkst. 19:00

Žaks Odiārs “Sirdspuksts, kuru izlaida mana sirds”

13. februārī kinoklubā “Horizonts” Viktora Freiberga lekcija par filmu no pagājušā gada Berlīnes kinofestivāla programmas - “De battre mon coeur s’est arrêté“. Filmas angļu nosaukums skan “The Beat that My Heart Skipped”, ko laikam varētu tulkot kā “Sirdspuksts, kuru izlaida mana sirds” (2005.g., 107 min)

Žaka Odiāra (Jacques Audiard) 2001.gada filma “Sur Mes Lèvresā (Lasi no lūpām) jau rādīta kinokluba programmā, tagad “Horizonts” piedāvā viņa jaunāko darbu, kas bija izvirzīts uz Zelta Lāci Berlīnes kinofestivālā.

Filmas varonis ir 28 gadus vecais Toms (Romain Duris), kas cīnās ar divām savas personības pusēm un nemieru, ko tās sagādā. Toms bez sirdsapziņas pārmetumiem sava autoritatīvā tēva uzdevumā kārto apšaubāmus nekustamā īpašuma darījumus. Viņa pienākumos ietilpst piedzīt parādus, izlikt nevēlamus īrniekus un izrēķināties ar bezpajumtniekiem, biznesa vārdā izmantojot vistiešākās metodes.

Savu mūziķa talantu viņš kopš mātes – slavenas pianistes – nāves upurējis par labu visai ciniskam dzīvesveidam. Kādu dienu viņš saskrienas ar mātes bijušo koncertaģentu, kurš Tomu iedrošina atkal pievērsties mūzikai. Ar maniakālu apņēmību viņš atsāk vingrināties klavierspēlē, vingrinājumus izpildot gluži kā tēva dotos uzdevumus – nepacietīgi, kaislīgi, caur vardarbīgu dusmu lēkmēm un nemitīgi svārstoties starp eiforisku laimes sajūtu un bailēm no izgāšanās. Par viņa skoloāju kļūst vjetnamiešu imigrante Miao-Lina, kura nerunā franciski, bet perfekti pārzina mūzikas valodu. Pieaugot Toma apsēstībai ar klavierspēli, viņš arvien vairāk jūtas kā iestrēdzis starp divām pasaulēm un arvien mazāk saprot, kurā no tām ir viņa īstā vieta.

“De battre mon coeur s’est arrêté” scenārijs ir pārtaisīts no 1978. gada amerikāņu kulta filmas “Fingers” (Pirksti). Režisora Dž. Tobaka versijā klavierspēles apsēsto bandītu spēlēja Hārvijs Keitels.

Odiārs ir pazīstams arī kā scenārists, kura kontā ir četras filmas kā režisoram. Viņa tēvs - Mišels Odiārs ir viens no ražīgākajiem franču scenāristiem, slavens dialogu meistars, kurš strādājis pie vairāk kā 100 filmām.

Tiekamies kā vienmēr – JRT mazajā zālē plkst. 19:00

Boriss Frumins “Jaunības kļūdas”

6.februārī kinoklubs “Horizonts” veltīts Rīgā dzimušajam kinorežisoram Borisam Fruminam. Programmā viņa filma “Jaunības kļūdas” (1978.g., 87 min.). Pirms filmas saruna ar Anitu Uzulnieci

Filmu “Jaunības kļūdas” padomju režīms novērtēja kā pārāk reālistisku, lai to drīkstētu rādīt publikai. Tas ir stāsts par Dmitriju – vienkāršu puisi, kurš pēc armijas dodas uz ziemeļiem strādāt celtniecībā. Sevis meklējumos viņš pieļauj vienu kļūdu pēc otras, nododot pats savus ideālus un sievietes, kuras viņu mīl.

Kā teicis režisors, “Jaunības kļūdas” bija mēģinājums parādīt jaunu cilvēku, kurš reprezentē veselas paaudzes nespēju atrast vietu dzīvē. Armijas liekulība, garlaicīgā lauku ikdiena, smagais darbs un pastāvīgā dzeršana ziemeļos, kā arī neveiksmes ar sievietēm aizved Dmitriju uz Ļeņingradu, kur viņš iesaistās melnā tirgus darījumos. „Mēs centāmies patiesi atainot septiņdesmito gadu Krievijas gaisotni,” tā Frumins.

Tikai desmit gadus pēc filmas uzņemšanas – jau perestroikas laikā Borisu Fruminu aicināja atpakaļ pabeigt darbu pie „Jaunības kļūdām”, lai tā 1989.gadā nonāktu uz ekrāniem un gūtu panākumus vairākos starptautiskos festivālos.

Boriss Frumins dzimis 1947. gadā Rīgā. Sešdesmito gadu vidū darbojies kā operatora asistents Rīgas Kinostudijā. Pēc tam beidzis VGIK. Režijas prakse Kozinceva filmā „Karalis Līrsā. Kursadarbs „Trīs” (1971) apbalvots Gorkija kinostudijas VGIK filmu festivālā. Pēc armijas strādājis Lenfilm studijā, vēlāk arī Rīgas Kinostudijā. Pēc filmas „Jaunības kļūdas” cenzūras aizlieguma 1978. gadā emigrēja uz ASV. Šobrīd pazīstams kā režijas profesors vadošajā Ņujorkas kinoskolā – Ņujorkas Universitātē.

Tikšanās - JRT mazā zāle plkst. 19:00