Dzejoļi un kino

JRT kinoklubs “Horizonts” aicina
pirmdien, 28. janvārī, plkst. 19.00
uz filozofa Ulda Tīrona lekciju “Dzejoļi un kino“.
Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē

„Vilkumuižas jaunkundzes“ (1979), Polija/Francija, 118 min.

Krievu literatūrzinātnieks Viktors Šklovskis 20. gadsimta divdesmitajos gados kino iedalīja „poētiskajā“ un „prozaiskajā“. Šklovskis bija formālists, un no viņa formālā iedalījuma kinematogrāfā palikuši vien tik daudz kā daži dzejoļi. Par tiem arī runā Uldis Tīrons savā priekšlasījumā „Dzejoļi un kino“.
Pielikumā – Andžeja Vajdas filma „Vilkumuižas jaunkundzes“.

Skumjais reālisms

JRT kinoklubs “Horizonts” aicina Pirmdien, 21. janvārī 19:00 uz vienu no skumjākajām filmām pasaules kino vēsturē Umberto D. (1952).

Ar Umberto D. neoreālisma kontekstā iepazīstina kino zinātnieks Agris Redovičs.

Horizonts turpina iedziļināties realitātes izpausmēs kino mākslā, kas, tāpat kā dzīve, var būt neaptverami daudzveidīgas.

Umberto D. (1952),  91 min.

Svētki aizvadīti, laiks pievērsties dzīves pretrunīguma izjūtai, kas reizēm apņem ar tik neizbrienamu skumju jūru, ka var tikai pabrīnīties, kā no tās izdodas izkļūt. Vecs, vientuļš vīrs atsakās no domas par pašnāvību, jo viņam nav, kam atstāt savu vienīgo tuvinieku - suni. Filmā it kā nekas nenotiek, taču tajā ir absolūta godbijība pret dzīves mirkļu plūsmu, kurā lielais un mazais - viss ir viens. Filmu uzņēmuši itāļu kinoklasiķi, neoreālisma pamatlicēji - scenārists Čezāre Dzavatīni, režisors Vitorio de Sika.

Pēc uzņemšanas sabiedrība filmu nepieņēma, jo tajā izpalika visi tie kairinātāji, ko publika gaida no kino. Laiks parādījis, ka Umberto D. ir viena no spožākajām pasaules kino pērlēm un gadi to slīpē arvien spožāku.

Skumjas dziedē, to neaizmirstiet!

Veiksminieku spožums un posts

Pirmdien, 14. janvārī, plkst. 19.00 JRT Kinoklubs “Horizonts” aicina uz
Anitas Uzulnieces lekciju “Veiksminieku spožums un posts”.
Mērijas Hāronas filma Amerikāņu psihs

Pēc skandalozā Breta Īstona Elisa romāna “Amerikāņu psihs”, kas drīz kļuva par tādu kā kulta darbu un tagad iznācis arī latviešu valodā, tāda paša nosaukumu filmu uzņēmusi režisore Mērija Hārona. Viņa studējusi angļu valodu un literatūru Oksfordā, rakstījusi mūzikas kritikas The Gardien, teātra - The Observer, vēlāk režisējusi TV īsfilmas par rakstniekiem, aktierkino debitējusi ar filmu Es šāvu uz Endiju Vorholu. Hāronai izdevies šo neuzfilmējamo romānu , šo nepārspējamo ļaunuma banalitātes rokasgrāmatu piepildīt ar dzīvību, lai cik paradoksāli tas arī neskanētu. Tieši sievietes skatiens uz astoņdesmito gadu Volstrīta jauno biznesa paaudzi spēj Elisa auksto un šausminošo diagnozi padarīt ironisku un pat…humora pilnu. Spožais jaunā angļu aktiera Kristiana Beila izpildījums galvenā varoņa, veiksmīga brokera, lomā balansē starp vīrieša infantīlo narcisismu, brutalitati un arī – vientulību. Normens Beitmens – tā sauc šo puisi ar “optimālo ķermeni, minimālo garu un nulles dvēseli” nav nemaz tik reta parādība…
Ķēde, kuru varētu veidot tādas filmas kā Mehāniskais apelsīns, Magnolija, Cīņu klubs, turpinās - arī Latvijā – varbūt kādā Vogelfrei caurviju varoņa Teodora dzīves fāzē, arī spilgti, gan bez pirmavota romāna skaudruma, Francijā – tikko pie mums uz ekrāniem iznākušajā filmā 99 franki.

Reālā kino sfēra

JRT kinoklubs “Horizonts” aicina
pirmdien 7.janvārī plkst.19.00
uz kinozinātnieka Agra Redoviča lekciju Jaunā realitāte

Lūk, kādu manifestu savulaik iztrādāja Vitālijs Manskis:
Reālā kino sfēra
Līdzko dokumentālais kino kļuva par mākslu, tas pārstāja būt dokumentāls.
Reālu notikumu, cilvēku, priekšmetu klātbūtni uz ekrāna izmantoja patstāvīgu artefaktu radīšanai, kuru nozīme bieži vien bija pretēja pārceltajam uz ekrāna faktam vai notikumam.
Tā notika pirms nebija radies “Reālais kino”, jauns virziens kinematogrāfā, kas turpina Dzigas Vertova “Kinopravdu” (“Kino patiesību”) un “Cinéma vérité”
Balstoties tikai un vienīgi uz realitāti, “Reālais kino” saglabā autora tiesības uz subjektivitāti un apliecina mākslas pamatpostulātu – mākslas tēla radīšanu.
“Reālais kino” nenoliedz priekšgājēju darbus un nav arī kinematogrāfa evolucionārās attīstības galapunkts. Piramīdas virsotnē – pati realitāte, kura diez vai jebkad ietilps kadra ierobežotajos rāmjos. Drīzāk tieši otrādi, realitāte ietvers sevī kinematogrāfu, pārvēršot to par vienu no savām substancēm (vai “materiālajām izpausmēm”). Kā tas šodien izskatīsies, pateikt nevar neviens.
Bet pagaidām “Reālais kino”.

Programmā:
Vitālija Manska filma “Privātās hronikas. Monologs” (1999)

Unikāls kino veidojums, kurā izmantoti vairāk kā simts tūkstoši kinoamatieru filmējumu. No tiem autors radījis neparasti spirgtu, asprātīgu stāstu par kāda cilvēka dzīvi no 1961. līdz 1986. gadam, kad liktenis viņam lēmis iet bojā kuģa katastrofā. Sociālistiskā īstenība filmā izgaismota vitāli un intīmi. Tas ir ļoti personisks, fizioloģisks skatījums uz neseno pagātni. Bez smīkņāšanas un ņirgāšanās, bet pilnā pretrunu spektrā, prieka un sāpju skurbuma kokteilī. Pārdzīvotais laiks uzzied kā smaržīgs, bet ērkšķains zieds. Jaunie ļaudis varēs taustāmi sajust savu tēvu jaunības laika kaislības un naivumu, sekojot literāri augstvērtīgajam, izdomā bagātajam stāstam.
Vitālijs Manskis ar šo darbu izvirzījās starp vadošajiem Krievijas dokumentālistiem, lai gan filma pēc tās parādīšanās izsauca asu polemiku presē. Vieni to cildināja kā jaunu īstenības atklāsmi, citi zākāja kā pagātnes nomelnotāju. Vienaldzīgo nebija.
Vitālijs Manskis šobrīd ir viens no ietekmīgākajiem cilvēkiem Krievijas dokumentālajā kino, jo pārrauga šo jomu Krievijas TV kanālā (RTR). Tas viņam netraucē regulāri savā studijā Vertov&Co uzņemt pamatīgus dokumentālos gabalus. Daļa no tiem rādīti Rīgā Starptautiskajos dokumentālā kino simpozijos.
Pirms diviem gadiem Manskis nāca klajā ar Reālā kino manifestu, kas tāpat kā Dogma absolutizēja patiesīgumu kā dokumentalitātes kritēriju. Tāpat kā Dogma arī šis manifests konsekventi nav realizējams. Taču par īstenību un fikciju domāt liek.
Horizontā šo tematu aizsākām pērnā gada decembrī. Tagad turpināsim iedziļināties realitātes un izdomas attiecībās. Krievu dokumentālā kino labākie darbi dod tam bagātu vielu.