Ekstrēmais reālisms

JRT kino klubs Horizonts aicina pirmdien, 31. martā, 19. 00 uz kino zinātnieka Agra Redoviča lekciju par ekstrēmo reālismu, Lukino Viskonti un filmu Zeme dreb.

 

Zeme dreb (La Terra trema) 1948., 154′

Jaunā Rīgas teātra kino klubā Horizonts Ar Lukīno Viskonti filmu Zeme dreb (1948) noslēdzas ieskats neoreālisma vēsturē. 3 vakaros iepazīstinājām ar Roberto Roselini un Vitorio de Sikas izcilajiem darbiem - spožām itāļu kino lappusēm. Kino vēsture ļāva iztirzāt arī dažādas reālisma pastāvēšanas formas ar nezūdošu nozīmi.

Viskonti filma kulminatīvi noslēdz spilgtu itāļu kultūras uzplaiksnījumu pēc otrā pasaules kara. Tas ir stāsts par Sicīlijas zvejnieku ģimeni. Nepiedalās profesionāli aktieri. Autentiska vide. Taču Viskonti dzīves atspoguļojumā iet citu ceļu kā viņa kolēģi. Režisors pilnīgi atsakās no melodramatiskām spekulācijām, ar maksimālu precizitāti parādot dzīves norises to skarbajā nesteidzībā. Filmā nav sentimenta, taču ir kaislība, kas liek drebēt zemei. Darba pamatā verisma klasiķa Džovanni Vergas romāns, kurš piemērots filmas tapšanas laika sociālajai ideoloģijai.

Tāpat kā Roselini un Vitorio de Sikas darbus, arī Viskonti Zeme dreb tā laika skatītāji nepieņem. Viņus var saprast, jo Viskonti izaicinoši nerēķinājās ar publikas interesēm, visu māksliniecisko enerģiju veltot novatorisku estētisku problēmu atrisināšanai. Laiks pierādīja, ka viņam bijusi taisnība. Piecpadsmit gadus vēlāk pasaules kino speciālisti šo darbu iekļauj desmit visu laiku labāko filmu skaitā.

Tiem, kas no kino gaida nomierinošu, orgasmatisku izklaidi, Zeme dreb skatīties nevajag. To jāskatās tiem, kuri grib un var iedziļināties kino un dzīves noslēpumainajā mijiedarbībā, ļaujoties mākslinieka vēstījuma maģijai un spēkam.

Horizonts vēl priecīgas otrās Lieldienas!

 

Tiksimies 31. martā ar kinozinātnieku Agri Redoviču un noslēdzošo lekciju par neoreālismu.

No 28. marta līdz 5. aprīlim visi laipni gaidīti kinoforumā
…un Vārds tapa filma.
Vairāk informācijas kino Rīga mājas lapā:

http://www.cinema-riga.lv/

Sāpīgais reālisms

Pirmdien, 10. martā 19. 00
Jaunā Rīgas teātra lielajā zālē

Par Annu Manjani, Roberto Rosellini un neoreālisma skaudrumu lekciju lasīs kino zinātnieks Agris Redovičs.

“Roma - atklāta pilsēta”, melnbalta, 1945., 100′

Turpinām iepazīšanos ar vienu no XX gadsimta būtiskākajiem kino mākslas virzieniem – neoreālismu, kas nekad nav sevi īpaši manifestējis, taču ļoti spēcīgi ietekmējis sava laika kino attīstību, iezīmējot jaunu, dzīves skaudrumā sakņotu izteiksmību.
Roberto Rosellini filma Roma – atklāta pilsēta (1945) ir viens no galvenajiem neoreālisma darbiem. Romā, kurā vēl nav sadzijušas kara brūces, Rosellini izspēlē nesen notikušu Pretošanās kustības drāmu. Sāpīgu un satricinošu. Filma uzņemta reālajās notikumu vietās. Tā laika romiešiem režisora atskatīšanās visu pārdzīvotajās dramatiskajās kolīzijās lika sarauties sāpēs. Tās bija rūgtas atmiņas. Emocionālais autentiskums saviļņo arī šodien.
Rosellini filmā Roma – atklāta pilsēta atklāj apbrīnojamu aktrisi - Annu Manjani (1908. - 1973.), kurai piemītošā traģisma izjūta piestrāvo lomu ar vulkānisku kaislību. Viņa nebija gluži iesācēja teātrī un kino, taču Rosellini atvēra viņas dvēseles dzīles. Viena no traģiskākajām ainām kino vēsturē ir Manjani varones Pinas bezjēdzīgā nāve. Kādu laiku arī Rosellini nonāca aktrises suģestijas varā – neprātīgi iemīlējās. Sekoja Annas Manjani triumfa gadi uz teātru skatuvēm un filmās. Viņas jutekliskā vitalitāte kļuva par itāļu sievietes etalonu. Latvijas TV vairākkārt rādījusi Lukino Viskonti filmu Visskaistākā (1951), Mātes lomā mulsinoši patiesa tajā ir Manjani. 7. martā izcilās aktrises cienītāji atzīmēja viņas 100 gadu jubileju.