LAUZTĀS GAISMAS DRĀMA

Pirmdien, 12. maijā plkst. 19.00
Jaunā Rīgas teātra kinoklubā Horizonts

Ciklā Kino par kino

Ar Andžeju Vaidu un Zbigņevu Cibuļski iepazīstinās kino zinātnieks Agris Redovičs.

Viss pārdošanai (Wszystko na sprzedaz) (1968), 94 min

Vakara centrā Andžeja Vaidas (1926) filma Viss pārdošanai (1968). Viena no dramatiskākajām kino un dzīves saplūsmes liecībām pasaules kino vēsturē. Darbs veltīts izcilā poļu aktiera, traģiski bojā gājušā Zbigņeva Cibuļska (1927.- 1967.) piemiņai. Abu kopdarbs Pelni un dimants (1958) aktieri padarīja par zvaigzni, bet Vaidu - par pasaulē pazīstamu režisoru.
Viss pārdošanai ir nemitīga un nepārprotama Cibuļska klātbūtne, lai gan viņš mira, kad filmu tikai vēl gatavojās uzņemt. Uz ekrāna viņš neparādās, taču filmas dalībniekos vēl ir atmiņas, nemiera un kaisles pilnas. Cilvēku reālās attiecības tik neatšķetināmi savijušās ar filmas personāžu likteņiem, ka, to apzinoties, sāk kņudēt sirdī.
Andžejs Vaida skaudri, bet tomēr iejūtīgi, jo arī viņš pats taču ir šī mulsinoši sarežģītā, īstenībā - vienkāršā stāsta dalībnieks, parāda brīves un nebrīves sadursmes publiskās dzīves peripetijās. Izejot uz skatuves, nonākot uz ekrāna, cilvēks nokļūst pūļa vientulības varā. Var baudīt slavas vīraka aromu, var reibt tajā, taču atskurbes mirkļos publiskā telpa kļūst smacējošs sprosts. Aktieris ir neaizsargāts, viņa jūtīgā dvēsele ir ievainojama, bet viņa ciešanas kļūst par preci. Viņa tuvinieki ir gūstekņi. Eksistences emocionālais spriegums filmas laikā mūs nepamet ne mirkli.
Viss pārdošanai ir viens no Andžeja Vaidas meistardarbiem. Tajā ietvertais vēstījums ir ārpus laika, ārpus sabiedriskās konkrētības. Tas stāsta par mākslu, māksliniekiem visos laikos. Savulaik filmu novērtēja arī ASV kino akadēmiķi, piešķirot tai Oskaru kā labākajai ārzemju filmai.

Klauss Kinskis un viņa apsēstie varoņi Vernera Hercoga filmās

JRT kinoklubs „Horizonts” 14. aprīlī plkst. 19.00 aicina uz kinozinātnieces Anitas Uzulnieces lekciju un filmu FITZCARRALDO (1982).

Fitzcarraldo (1982) 158 min

Hercoga daiļrade cieši saistīta ar tik spilgtu personību vācu mākslā kā aktieri – tīrradni Klausu Kinski. Laikā no 1972. līdz 1987. gadam abu sadarbībā tapušas piecas filmas. Šīs attiecības, ko vāciski apzīmē ar vārdu „Hassliebe”, Hercogs vēlāk savdabīgi rezumēja dokumentālā filmā „Mans mīļākais ienaidnieks”. Kinskis – kā svece, kas deg no abiem galiem, savā grāmatā „Man vajadzīga mīlestība”, raksta: „… Nedrīkst ļaut brūcēm sadzīt, tās jāuzplēš vienmēr no jauna, lai varētu no savas iekšienes izveidot brīnišķīgu instrumentu, kas spējīgs uz visu. Tas prasa savu cenu. Kļūstu tik jūtīgs, ka normālos apstākļos vairs nespēju dzīvot.”

Tikpat apsēsts kā viņa Aguirre ar zelta drudzi filmā „Aguirre, Dieva dusmas” (1972.) ir Kinska atveidotais Fickaraldo tāda paša nosaukuma filmā – ar ideju uzvest Amazones džungļos operu. Dramatiski, aizraujoši un arī traģiski notikumi gan filmā, gan tās uzņemšanas laikā (kā parasti Hercoga kinoekspedīcijās) valdzina gan ar Vecās un Jaunās pasaules kontrapunktu, gan ar neskartās dabas monumentālo skaistumu (izcils arī operators Tomass Mauhs), uz kura fona vēl vairāk izceļas mūzikas varenais spēks. Hercogs pats visu savu mūžu uzdevis sev jautājumu – kas filmā veido faktoloģisko pusi, kas – patiesību, rezultātu nosaucot par ekstātisko patiesību. Un tās vārdā viņš nebaidās inscenēt „dokumentālo materiālu”, tādejādi Hercoga filmas ir „pārģērbts dokumentālisms”. „Fickaraldo” ir viens no spilgtākajiem piemēriem tādēļ, ka tas nav tikai fiktīvs stāsts, bet arī iedzimto smagā darba dokumentācija – „Baltā Dieva”, kā viņi sauc lielo kuģi, vilkšana džungļos pāri kalnam. Vēl viens Vernera Hercoga patētisks žests par civilizācijas lielo iekarojumu „lietderību”…

Katrs par sevi, un Dievs pret visiem

7. aprīlī plkst. 19.00 JRT kinoklubs
aicina uz kinozinātnieces Anitas Uzulnieces lekciju
par vienu no Vācu jaunā kino spilgtākajiem pārstāvjiem VERNERU HERCOGU.
plkst. 20.00 – filma Katrs par sevi, un Dievs pret visiem(1974).

Katrs par sevi, un Dievs pret visiem

( Jeder fuer sich, und Gott gegen alle), 1974.g., 110 min.

Kā gandrīz visas Vernera Hercoga filmas, arī šī stāsta par to, kā cilvēce reaģē, ja tās vidū parādās kāds no visiem atšķirīgs indivīds. Šo kinodarbu padara īpašu arī tas, kas tā galveno varoni, atradeni Kasparu Hauzeru, atveido cilvēks ar līdzīgu likteni, tā sauktais Melnais Bruno vai Bruno S. (par viņu veidota arī dokumentāla filma). Indivīds, kuru nav skārusi civilizācija ar visiem tās viltīgajiem izgudrojumiem un “ieguvumiem”, nonāk bīdermeijeriskās audzināšanas valgos. Tā kā Kaspara loģika un ētika atšķiras no vispārpieņemtās, viņam neizdodas iekļauties sabiedrībā. Kad civilizācija “tikusi ar atradeni galā”, tāpat kā filmas sākumā, atskan brīniškiga mūzika: ārija no Mocarta Burvju flautas: Vai šīs jūtas varētu būt mīlestība? Jā, jā, tā ir mīlestība.
Pēc klejojumiem pa pasauli, kur tapušas tādas filmas kā Dzīvības zīmes un Agirre, Dieva dusmas, Verners Hercogs ar šo ciešanu stāstu par Kasparu Hauzeru arī atgriežas savā dzimtenā, savā kultūrā, atzīstoties mīlestībā tās dabas skaistumam. Tieši dabas un vides klātbūtnes radīšanas ziņā Hercogs turpina Dovženko un Forda tradīcijas.
Katrs par sevi, un Dievs pret visiem pieskaitāma pie tā sauktajām atslēgas filmām režisora daiļradē. 1975. gadā tā Kannu kinofestivālā saņēma žūrijas speciālo, FIPRESCI un Ekumēniskās žūrijas balvas. Ingmārs Bergmans to pieskaitīja pie savu mīļāko filmu desmitnieka.
Pēc filmas pabeigšanas Hercogs devās ceļā – kājām no Minhenes un Parīzi, lai apciemotu slimo kinozinātnieci, vācu kino “māti”, Lotti Eisneri. Līdzīgu ceļojumu vēlāk veica latviešu muzikoloģe Aija Živitere – toreiz pie Vernera Hercoga. Atcerēsimies, ka Hercogs Kuldīgā uzņēma savu filmu Neuzvaramais.