Katrs par sevi, un Dievs pret visiem

7. aprīlī plkst. 19.00 JRT kinoklubs
aicina uz kinozinātnieces Anitas Uzulnieces lekciju
par vienu no Vācu jaunā kino spilgtākajiem pārstāvjiem VERNERU HERCOGU.
plkst. 20.00 – filma Katrs par sevi, un Dievs pret visiem(1974).

Katrs par sevi, un Dievs pret visiem

( Jeder fuer sich, und Gott gegen alle), 1974.g., 110 min.

Kā gandrīz visas Vernera Hercoga filmas, arī šī stāsta par to, kā cilvēce reaģē, ja tās vidū parādās kāds no visiem atšķirīgs indivīds. Šo kinodarbu padara īpašu arī tas, kas tā galveno varoni, atradeni Kasparu Hauzeru, atveido cilvēks ar līdzīgu likteni, tā sauktais Melnais Bruno vai Bruno S. (par viņu veidota arī dokumentāla filma). Indivīds, kuru nav skārusi civilizācija ar visiem tās viltīgajiem izgudrojumiem un “ieguvumiem”, nonāk bīdermeijeriskās audzināšanas valgos. Tā kā Kaspara loģika un ētika atšķiras no vispārpieņemtās, viņam neizdodas iekļauties sabiedrībā. Kad civilizācija “tikusi ar atradeni galā”, tāpat kā filmas sākumā, atskan brīniškiga mūzika: ārija no Mocarta Burvju flautas: Vai šīs jūtas varētu būt mīlestība? Jā, jā, tā ir mīlestība.
Pēc klejojumiem pa pasauli, kur tapušas tādas filmas kā Dzīvības zīmes un Agirre, Dieva dusmas, Verners Hercogs ar šo ciešanu stāstu par Kasparu Hauzeru arī atgriežas savā dzimtenā, savā kultūrā, atzīstoties mīlestībā tās dabas skaistumam. Tieši dabas un vides klātbūtnes radīšanas ziņā Hercogs turpina Dovženko un Forda tradīcijas.
Katrs par sevi, un Dievs pret visiem pieskaitāma pie tā sauktajām atslēgas filmām režisora daiļradē. 1975. gadā tā Kannu kinofestivālā saņēma žūrijas speciālo, FIPRESCI un Ekumēniskās žūrijas balvas. Ingmārs Bergmans to pieskaitīja pie savu mīļāko filmu desmitnieka.
Pēc filmas pabeigšanas Hercogs devās ceļā – kājām no Minhenes un Parīzi, lai apciemotu slimo kinozinātnieci, vācu kino “māti”, Lotti Eisneri. Līdzīgu ceļojumu vēlāk veica latviešu muzikoloģe Aija Živitere – toreiz pie Vernera Hercoga. Atcerēsimies, ka Hercogs Kuldīgā uzņēma savu filmu Neuzvaramais.